Literārais klubs "Savējie"
Aleksandra Čaka motīvi "Savejo" interpretācijā.
(Iela,trepes,notekcaurule)
Caur šauru māju stāviem plešas gara, bruģēta iela pa to iet visdažādākie cilvēki. No ietekmīgiem biznesmeņiem garos uzvalkos līdz vienkāršiem cilvēkiem ģērbtiem džinsos un garos džemperos, tērptiem dažnedažādākajos mēteļos. Viena māja it īpaši uzrunā garāmgājējus. Tā ir veca no koka būvēta celtne, kuras priekšu rotā trepes, kuru pakāpieni ir veidoti no bruģakmeņiem, gan pelēcīgiem un pieskaņotiem apkārtējam fonam, līdz sarkanajiem, kas piedod trepēm krāsu. Un, ja labi ieklausās, var dzirdēt notekcaurules veidoto sīko čirkstēšanu, kas ir neatņemama pilsētas māju un vispār māju sastāvdaļa.
(L.R)
(Vējš,Autoriepas,Pusnakts)
Pie kamīna
Tumšā naktī.
Mēs sēdējām un runājām
Un mana sirds tieši tā arī aizslēdzas.
(Etīde D# minorā)
Radošais darbs klausoties Mārtiņa Brauna un Jāņa Petera dziesmu "Dvēselīte"
Cik daudz no tā, kas esam,mēs parādam citiem?Cik patiesi mēs esam ikdienā?
Vai mūsu maskas neizdzēš mūs no ikdienas pirms laika,kad mums būs jāaiziet?
Cenšoties noslēpt to, kas esam, spēlējot spēli, mēs varam pazaudēt visu, kas mums dots.
(Dana)
Grāmatas "K+K" atvēršanas svētki 24. aprīlī bērzu birzī pie šūpolēm.
Jaunrades kluba "Savējie" tikšanās laiks - otrdienās plkst. 15.35 bibliotēkā
Radošais darbs klausoties Mārtiņa Brauna un Jāņa Petera dziesmu "Dvēselīte"
Ir pagājis gads, kopš iznāca literārā jaunrades kluba "Savējie" darbu krājums "Vienalga nebūs vienalga", kas bija veltīts pulciņa 10. dzimšanas dienai.
Šajā gadā kluba dalībnieki un skolotāja Līksma Sokolova ne tikai satikās pēcpusdienās, plenēros, radošajās darbnīcās, bet arī piedalījās UNESCO LNK rīkotajā aktivitātē "Trāpīt laikā", kas bija veltīta Starptautiskajai dzimtās valodas dienai un rakstnieka R. Blaumaņa 150. jubilejai. Tā tapa filma "Blaumanis toreiz un tagad", kuru var noskatīties šeit.
Piedāvājam iespēju lasīt jauniešu radošos darbus, kas tapuši šajā mācību gadā, un ieskatīties atsevišķās pulciņa norisēs.
Alberts Vecmanis (12.a)
***
Es pasmīnu, kamēr ir iekšējs izvirdums.
Es sacītu, ka ir dumji virināt durvis,
ja Tu nezini kurā pusē gribi būt,
un meklēt gaismu, ja acis ciet - tāpēc ir tumšs.
***
Biju, bet vairs neesmu starā kā kājas biksēs.
Realitāte tomēr uzglūn, sāpes - kniksē.
Varbūt izmetu savus dūžus, būdams krupjē,
Bet mani mācīt nav jēgas, kā kliegt kurlam: "Bēdz!"
No aktieriem es vairos, veicot slaloma cienīgu slēpojumu.
Savas domas - netaisos tās slēpt no jums.
Par groteskiem smīniem, kuri liek man saķert pacietību,
Par dzīviem līķiem, kuriem galvenais ir pasviest cīgu,
Par to, ko dari, es ieteiktu Tev pārdomāt dzīvi,
Par mani, kuram jau ir romāns ar vientulību.
***
Tieši ar šīm zilbēm es sāku jaunu sākumu
Un saprotu, ka ceļš lejup patiesībā bija zemais starts.
Es laužu ciklus un cilpas, kurās kāros dumjš,
Ir jāattīsta prāts - jāizmanto senais spars.
Melanholiju, sēras es sviežu pie malas,
Jo tā pazaudēšu dienas, kuras veido gadus.
Iedzerot tēju, es noslīcinu naida kompromisu,
Es nogalinu savu ego, lai ap prātu kompresi liktu,
Jo tas nav kā dekors.
Man jāveido sevi kā lego.
Es darīšu kaut vai neprotu,
Sevi jārod smaidot.
***
Naktis garākas kā visa nedēļa.
Tās lēni, haotiski staigā.
Ļauj tām skriet kā nebēdnim,
kurš kaimiņu dārzu maitā.
Es gribu ieelpot vēlēšanos būt,
Nevis istabas piesmakušo gaisu.
Vēl joprojām glābiņu redzu kā būtni,
kura manu tumši tumšo nakti padarīs gaišu.
Man blakus un manos 4 kambaros Viņai ir vieta.
Viņa ir piesieta
kaut kur, kaut kā, jo citādi Viņa būtu te
ar rudens brīzes cienīgo grāciju, kura izdaiļo kokus.
Es būtu mežs, nelaistu Viņu prom es.
***
Arī koks rudenī raud krāsainas asaras.
Spozmei sākoties, dzīs jaunas atvases.
Nāc, būtne, sāc mana gara vasaru,
lai, dejojot, varu aut kājās pastalas.
Anna Ošiņa (8.b)
***
Dažreiz es pazūdu krāsu jūklī,
Un vēlos nonākt citur, ne šeit.
Citreiz es jūtos tur kā mājās,
kopā ar draugiem un cīņu biedriem.
Reizēm es vēlos doties
Uz pelēko pasauli atpakaļ,
Jo zinu kā būs, vai kā nebūs.
Jo zinu, tur mani gaidīs!
Tur krāsu jūklī,
Tu nezini, kas notiks,
Bet zini, ka tas būs tā vērts.
Lai dzīvotu vēl vienu dienu,
Šai krāsu pasaulē.
***
Ir reizes kad nonāku dziļā bezdibenī.
Un es netieku ārā. Nekādi.
Kad esmu tur nonākusi, man zūd cerības, sapņi.
Es tur palieku brīdi un padomāju
Par dzīvi, par sevi un pasauli.
Cik gan daudz skumju šai pasaulē pastāv,
Un cik gan daudz prieka šeit vēl mājo.
Bet pat nezinot īsto skaitu es tomēr izvērtēt spēju.
Vai vērts ir skatīties uz visu tumšo un skumjo?
Vai padoties tai?
Ilona Šteinberga (12.a)
***
Nomirušās dienas sakrīt kaudzē kā lapas
Tās nerimstas trūdēt un pūt apziņas dzīlēs
Aizšķērso ceļu, kaut pašas tik knapas
un sabāž prieku sev badīgās rīklēs
Naktīs tās sildās zem plīvuriem tumšiem
bet ziemu- zem segas, blakus ledainai nāvei
Pēdējās pieķeras cieši pie jumtiem
lai paliktu par sātīgu barību sāpei
Vien pusdzīvi vēlāk vecās nomaina zaļās
tik cieši klāt kokam, un baidās tās pazust
Vēlāk tās ieriebj, un nav vairs tām daļas
vai esi tu laimīgs, vai paguvis sagurt
Tās aizbēg no jauna, atstājot riekšavu ilgu
jo vēlas no jauna tās mīlētas būt
Es sabrūku atkal, nav atmiņu siltu
ļaunu arī, vien nakts man sveicienus sūta
Asaru zupa
Atveru recepšu grāmatu senu
skatienu uz priekšu tik dzenu
apstājas tas kā uzgājis balvu:
„Uzvāra ūdeni, iemet asara galvu
dārzeņus iesviež kaut kādus”
Un apjūku, ieraugot vārdus šādus
Nav recepte īsta, man cita ir;
tā sāpīga, prieku no manis šķir
un smeldzīgi patiesa, kā uguns un ledus
tā gaidoša vienmēr, mūžīga un nedus
Bet nē, tā nevar- atklāt to visiem, kas smaida
kam bēdu jau gana un tik laimi gaida
Un es paturu to tik sev vienai-
lai asaru zupa kūpētu katlā ik dienai
Rauda
Ūdens pilns asarām, skumju
puiku muļķībām dumju
zudušu dvēseļu, kas radušas galu
un siržu, iemīlējušas salu
Kur gaisā aizmirstas žēlabas, raudas
Tai vietā, kur virmo aizmirstas gaudas
Garām aizpeld vientuļa rauda
Un tomēr tik vārds vien tai tik skaudrs-
Garā tā lepna kā laurs
Aizpeld tā projām, es palieku
Un ūdens mieru es satriecu
Diāna Miķelsone (12.b)
Vārdu-gramma "Līksma"
Laipna
Īgnajā, tomēr
Kūtrajā
Sabiedrībā.
Mirklis
Atveldzes!
Madara Dārzniece (8.b)
Mehāniskā sirds
Tu padari mani mehānisku un brīvu,
bez prāta un mežonīgu.
Dzīvu...
Tādu kā tu...
Ar motoru sirdī, ar rūkoņu ausīs
Un benzīnu asiņu vietā,
Kas pulsē un plūst manās vēnās.
Ar tonētiem stikliem kā masku, kas paslēpj īsto braucēju.
Ar pareizo atslēgu,
Lai ieslēgtu dzinēju.
Ar instrukciju kabatā
Un firmas zīmi kaklā.
Ar sudrabotiem karekļiem
Un mākslīgo apdari.
Brīvu, graujošu un ar ātrumu sirdī...
***
Bieži vien labāk ir sapņot nevis piedzīvot to pa īstam.
Bieži vien labāk ir melot nevis uzklausīt patiesību.
Bieži vien labāk ir klausīties nevis runāt, čukstēt nevis kliegt, bēgt nevis cīnīties.
Bieži vien labāk ir mirt nevis dzīvot...
Plenērs Talsu pilskalnā
