Pa leģionāru pēdām 13.10.2009 12:36

      Sestdien, 3. oktobrī astoņiem Talsu Valsts ģimnāzijas skolēniem un skolotājai bija iespēja piedalīties leģionāru atceres pasākumā Morē Siguldas pusē.
Mūsu diena iesākās agri – jau 8:30 sapulcējušies pie Talsu sporta nama mēs kopā ar 16 organizācijas „Daugavas vanagi” pārstāvjiem devāmies tālajā ceļā.
Paldies Daugavas vanagiem par doto iespēju piedalīties viņu pasākumā, jo skolēni atzina, ka klases ekskursijā braucot, neviens viņiem tādas emocijas nespētu izraisīt, kā šis brauciens kopā ar cilvēkiem, kas visu piedzīvojuši un redzējuši paši savām acīm.

Par piedzīvoto un pārdzīvoto skolēni izteica savas domas.

9b. klases skolniece Una Auziņa

         3. oktobrī kopā ar vēstures skolotājas, skolas skolēniem un vēl citiem cilvēkiem devāmies uz Mori, lai būtu kopā ar cilvēkiem, kas ir piedzīvojuši Mores kaujas un uzzināt par to vairāk, kā arī būt piemiņas vietā, kas veltīta bojā gājušiem karavīriem.
         Piemiņas pasākums ritēja diezgan raiti, mēs nolikām ziedus un pēc tam visi sapulcējāmies, lai dotos uz vietu, kur varētu pusdienot un atcerēties notikušo. Bija arī diezgan daudz jauniešu, kas apmeklēja piemiņas vietas. Dziedāja jauniešu koris. Apmeklējām Mores muzeju, kurā mūs ļoti laipni uzņēma un pastāstīja par lietām, kuras mēs citur nebūtu uzzinājuši.
Atbraucot mājās pārņēma gandarījuma sajūta, ka esmu bijusi kopā ar cilvēkiem, kas par to var pastāstīt un to ir piedzīvojuši. Mēs, skolēni, tiešām ieguvām daudz.

  8.a klases skolniece Madara Maldone

      Sestdienā Morē notika atceres pasākums, kurā bijām arī mēs skolēni un leģionāri. Netālu no Mores notika atceres pasākums, kur bija izveidotas kapavietas kritušajiem leģionāriem. Ļoti jauki spēlēja jaunsargu orķestris un dziedāja Daugavas vanagu koris.
Pēc atceres pasākumu mēs braucām uz Mori, kur šis atceres pasākums turpinājās – šeit mežmalā bija ierīkota piemiņas vieta (plāksne), kurā varēja izlasīt visu to leģionāru vārdus, kuri bija piedalījušies un krituši Mores kaujās.
Vēlāk ieturējām kopīgas pusdienas, bet tad mums tika dota iespēja aizstaigāt līdz Mores muzejam. Tas bija gandrīz 2 kilometru tālāk no Mores centra. Arī muzejā bija ļoti interesanti, jo pats muzeja saimnieks mums bija kā gids un visu ļoti jauki pastāstīja. Šeit mēs varējām iepazīties ar plānu maketa veidā, kāds bija leģionāru aizsardzības izkārtojums cīnoties pret Sarkano armiju. Varējām aplūkot arī apbalvojumus, ko piešķīra par piedalīšanos karā.
Ārpusē jau nākot uz muzeju mūs sagaidīja „Vilītis” – tā bija ļoti veca mašīna vārdā Vilītis. Blakus Vilītim ne mazāk interesants un iespaidīgs stāvēja neviens cits kā tanks. Es nekad dzīvē vēl nebiju tādu milzeni redzējusi. Tas man likās ļoti iespaidīgi.
Man šī ekskursija šķita ļoti interesanta un es uzzināju un redzēju ļoti daudz jaunu lietu, ko iepriekš nebiju skatījusi. Varu teikt, ka ekskursija bija ļoti labi noorganizēta un izglītojoša.

8.a klases skolniece Annija Admidiņa
     Brauciens uz Mori bija ļoti interesants un jautrs, kaut gan savā ziņā arī skumjš.
Brauciens sākās neveiksmīgi, jo izbraucot no Talsiem izrādījās, ka šoferis nebija pabarojis savu žurciņu (autobusam kaut kas bija atgadījies). Tādēļ šoferim bija jālien zem autobusa, lai pabarotu savu žurciņu. Kad tas bija izdarīts, brauciens varēja veiksmīgi turpināties.
Autobusā visvairāk mani izbrīnīja fakts, ka Daugavas vanagi bija sagatavojušies šim braucienam ļoti nopietni – lai tālajā ceļā nebūtu garlaicīgi, viņi bija paņēmuši līdzi gan saliekamu krēslu, kas visa ceļa garumā kalpoja kā galdiņš, uz kura varēja spēlēt kārtis, gan dziesmu grāmata, kura vārētu noderēt, ja uznāktu luste arī padziedāt (žēl, ka šoreiz tā netika likta lietā).
Pirmā pieturvieta bija „Brāļu kapi” netālu no Mores, kur ar piemiņas brīdi tika godināti kritušie leģionāri. Pēc tam devāmies uz pašu Mori, kur varējām redzēt vietas, kur notika Mores kaujas. Šajā vietā par tā laika notikušajām kaujām mums pastāstīja sieviete, kas pati to bija piedzīvojusi. Tas bija ļoti skumjš stāsts, jo ir ļoti grūti un sāpīgi iedomāties par viņas tā laika izjūtām.
Vēl vairāk par Mores kaujām mēs uzzinājām Mores muzejā . tur arī bija ļoti interesanti. Šeit varēja aplūkot tā laika ieročus, mīnas, patronas, bumbas un dažādus citus kareivim nepieciešamos piederumus, kas palīdzēja izdzīvot kaujās. Bet visvairāk man patika ārpusē stāvošais tanks un mašīnīte „Vilītis”, ko rotāja uzraksts „Lūdzu neaiztiec mani, esmu ļoti, ļoti vecs „Vilītis”.

9a. klases skolniece Ilva Vadone
       Šā gada 3. septembrī mēs ar vēstures skolotāju un 16 Daugavas vanagiem braucām uz Mori. Tur notika atceres pasākums 1944. gada kaujās kritušajiem latviešu leģionāriem. Viņi ar savām dzīvībām dārgi bija samaksājuši Latvijas brīvību. Kaujas notika no 25. septembra līdz 6. oktobrim.
Manī šis pasākums izraisīja skumjas un rūgtas emocijas.
Sirmgalvji, kas bija ieradušies uz šo pasākumu, patiešām bija piedzīvojuši visas kara šausmas, bet mēs tikai par šiem notikumiem varam izlasīt tikai vēstures grāmatās.
Tāpēc arī gribēju aizbraukt un pati dzirdēt no viņiem šos sirds stāstus, kas viņu pagātnē notikuši. Ļoti aizkustināja stāsti par necilvēcīgajiem apstākļiem, kādos bija jādzīvo, kā arī par to, ka leģionāriem vispār nebija cerību. Viņu acīs bija redzamas skumjas un pagātnes rētas.
Mēs, jaunā paaudze varbūt nekad neizjutīsim tās sajūtas, kas pārņēma viņus, bet šajā brīdī, bet varam būt pateicīgi par viņu lielo ziedošanos Latvijas un tautas labā. Bet mēs varam tikai iztēloties viņu pārdzīvojumus un sāpes. Ieraudzīt tās ierakumu tranšejas un saprast, ka tas patiesi ir noticis, jau rada tevī kādas pārdomas. Latvieši cīnījās par savu valsti un tomēr nepadevās, tas mums visiem liek justies lepniem un gandarītiem par viņu veikumu.