Lietotāja profils
Ielogojies ar kādu no sociālajiem tīkliem
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Ieskaties
Stundu izmaiņas
Parlaments tvīto

Literārais klubs "Savējie"

Aleksandra Čaka motīvi "Savejo" interpretācijā.

(Iela,trepes,notekcaurule)
Caur šauru māju stāviem plešas gara, bruģēta iela pa to iet visdažādākie cilvēki. No ietekmīgiem biznesmeņiem garos uzvalkos līdz vienkāršiem cilvēkiem ģērbtiem džinsos un garos džemperos, tērptiem dažnedažādākajos mēteļos. Viena māja it īpaši uzrunā garāmgājējus. Tā ir veca no koka būvēta celtne, kuras priekšu rotā trepes, kuru pakāpieni ir veidoti no bruģakmeņiem, gan pelēcīgiem un pieskaņotiem apkārtējam fonam, līdz sarkanajiem, kas piedod trepēm krāsu. Un, ja labi ieklausās, var dzirdēt notekcaurules veidoto sīko čirkstēšanu, kas ir neatņemama pilsētas māju un vispār māju sastāvdaļa.

(L.R)

 

(Vējš,Autoriepas,Pusnakts)
Cauru nakti sēdēju nomodā,
Domāju pustrakas idejas dzīvei.
Pusnaktī izskrēju ielās,
Lai elpotu pilsētas smārdu.
Trakojot aizdrāzās garām autoriepas,
Atstājot pie manis degošas gumijas smaku
Un vējā plīvojošus matus.
Vējš,kas spēji parādījies manās ielās,
Aizlidoja tālāk citu cilvēku dzīvēm cauri svilpodams,
Manu pustrako ideju lolodams
Un mani uz ielas vienu atstādams.
(Ambīcija)
 
(Kamīns, laterna, nakts)
Mēs sēdējām divi
Pie kamīna
Tumšā naktī.
Mēs sēdējām un runājām
Par to, kas ir šī nakts.
Mēs runājam par to, kas esam
Un kas bijām mēs.
Bet te pēkšņi -
Es sapni acu priekšā redzēju,
Es viens pa ielām klejodams,
Meklēju gaismu aiz mūra sienas.
Bet tur  bija tikai laterna, laternu stabs.
Auksta gaisa apvīts,
Tā gaisma smejoši lūkojās manī
Un teica:"Kas ir šī nakts! "
Tu mani modināji
No baisās nakts.
Kur sirdi žņaudz un gaismas nav.
Tad atkal sēdējām mēs divi vien.
Sēdējām un klusējām.
Lai tumšā naktī
Kamīns mūs uzrunā.
Tev acīs uguns liesmas kvēlo,
Bet mēs turpinām klusēt,
Lai nav jāaiziet,
Lai paliktu šeit
Mēs divi vien.
Divi vien - šai naktī atrastā.
(S.F)
 
(Lifts,klavieres,krodziņš)
Mans melnais krodziņa stūris,
Kur dūmos tinas mani sapņi par tevi ,
Kur klavieru skaņas mani nesasniedz.
Tumši bēdīgais krodziņa stūris...
Tas mani aptur no pasaules,
Aptur no soliem, kas pie tevis sniedzas.
Un, kad no tumšā pianista izskan pēdējās notis,
Es ceļos un meklēju tavas rotas,
Kuras savā kabatā toreiz noslēpu,
Lai tevi vienmēr spētu sajust.
Un tad man atmiņā ataust tava bilde,
Kad lifta durvis uz tavu stāvu aizvērās

Un mana sirds tieši tā arī aizslēdzas.
(Etīde D# minorā)



Radošais darbs klausoties Mārtiņa Brauna un Jāņa Petera dziesmu "Dvēselīte"

Cik daudz no tā, kas esam,mēs parādam citiem?Cik patiesi mēs esam ikdienā?
Vai mūsu maskas neizdzēš mūs no ikdienas pirms laika,kad mums būs jāaiziet?

Cenšoties noslēpt to, kas esam, spēlējot spēli, mēs varam pazaudēt visu, kas mums dots.

(Simona)
 
Mēs visi ejam uz aizsauli vieni paši. Meklējam laimi citos, bet laime jāmeklē sevī.

(Dana)




Grāmatas "K+K" atvēršanas svētki 24. aprīlī bērzu birzī pie šūpolēm.


Jaunrades kluba "Savējie" tikšanās laiks - otrdienās plkst. 15.35 bibliotēkā

Radošais darbs klausoties Mārtiņa Brauna un Jāņa Petera dziesmu "Dvēselīte" 


Ir pagājis gads, kopš iznāca literārā jaunrades kluba "Savējie" darbu krājums "Vienalga nebūs vienalga", kas bija veltīts pulciņa 10. dzimšanas dienai.

Šajā gadā kluba dalībnieki un skolotāja Līksma Sokolova ne tikai satikās pēcpusdienās, plenēros, radošajās darbnīcās, bet arī piedalījās UNESCO LNK rīkotajā aktivitātē "Trāpīt laikā", kas bija veltīta Starptautiskajai dzimtās valodas dienai un rakstnieka R. Blaumaņa 150. jubilejai. Tā tapa filma "Blaumanis toreiz un tagad", kuru var noskatīties šeit.

Piedāvājam iespēju lasīt jauniešu radošos darbus, kas tapuši šajā mācību gadā, un ieskatīties atsevišķās pulciņa norisēs.

 

Alberts Vecmanis (12.a) 

***

Es pasmīnu, kamēr ir iekšējs izvirdums.

Es sacītu, ka ir dumji virināt durvis,

ja Tu nezini kurā pusē gribi būt,

un meklēt gaismu, ja acis ciet - tāpēc ir tumšs.

 

***

Biju, bet vairs neesmu starā kā kājas biksēs.

Realitāte tomēr uzglūn, sāpes - kniksē.

Varbūt izmetu savus dūžus, būdams krupjē,

Bet mani mācīt nav jēgas, kā kliegt kurlam: "Bēdz!"

No aktieriem es vairos, veicot slaloma cienīgu slēpojumu.

Savas domas - netaisos tās slēpt no jums.

Par groteskiem smīniem, kuri liek man saķert pacietību,

Par dzīviem līķiem, kuriem galvenais ir pasviest cīgu,

Par to, ko dari, es ieteiktu Tev pārdomāt dzīvi,

Par mani, kuram jau ir romāns ar vientulību.

 

***

Tieši ar šīm zilbēm es sāku jaunu sākumu

Un saprotu, ka ceļš lejup patiesībā bija zemais starts.

Es laužu ciklus un cilpas, kurās kāros dumjš,

Ir jāattīsta prāts - jāizmanto senais spars.

Melanholiju, sēras es sviežu pie malas,

Jo tā pazaudēšu dienas, kuras veido gadus.

Iedzerot tēju, es noslīcinu naida kompromisu,

Es nogalinu savu ego, lai ap prātu kompresi liktu,

Jo tas nav kā dekors.

Man jāveido sevi kā lego.

Es darīšu kaut vai neprotu,

Sevi jārod smaidot.

 

***

Naktis garākas kā visa nedēļa.

Tās lēni, haotiski staigā.

Ļauj tām skriet kā nebēdnim,

kurš kaimiņu dārzu maitā.

Es gribu ieelpot vēlēšanos būt,

Nevis istabas piesmakušo gaisu.

Vēl joprojām glābiņu redzu kā būtni,

kura manu tumši tumšo nakti padarīs gaišu.

Man blakus un manos 4 kambaros Viņai ir vieta.

Viņa ir piesieta

kaut kur, kaut kā, jo citādi Viņa būtu te

ar rudens brīzes cienīgo grāciju, kura izdaiļo kokus.

Es būtu mežs, nelaistu Viņu prom es.

 

***

Arī koks rudenī raud krāsainas asaras.

Spozmei sākoties, dzīs jaunas atvases.

Nāc, būtne, sāc mana gara vasaru,

lai, dejojot, varu aut kājās pastalas.


Anna Ošiņa (8.b)

***

Dažreiz es pazūdu krāsu jūklī,

Un vēlos nonākt citur, ne šeit.

Citreiz es jūtos tur kā mājās,

kopā ar draugiem un cīņu biedriem.

 

Reizēm es vēlos doties

Uz pelēko pasauli atpakaļ,

Jo zinu kā būs, vai kā nebūs.

Jo zinu, tur mani gaidīs!

 

Tur krāsu jūklī,

Tu nezini, kas notiks,

Bet zini, ka tas būs tā vērts.

Lai dzīvotu vēl vienu dienu,

Šai krāsu pasaulē.

 

***

Ir reizes kad nonāku dziļā bezdibenī.

Un es netieku ārā. Nekādi.

Kad esmu tur nonākusi, man zūd cerības, sapņi.

Es tur palieku brīdi un padomāju

Par dzīvi, par sevi un pasauli.

Cik gan daudz skumju šai pasaulē pastāv,

Un cik gan daudz prieka šeit vēl mājo.

Bet pat nezinot īsto skaitu es tomēr izvērtēt spēju.

Vai vērts ir skatīties uz visu tumšo un skumjo?

Vai padoties tai?

 

Ilona Šteinberga (12.a)

***

Nomirušās dienas sakrīt kaudzē kā lapas

Tās nerimstas trūdēt un pūt apziņas dzīlēs

Aizšķērso ceļu, kaut pašas tik knapas

un sabāž prieku sev badīgās rīklēs

Naktīs tās sildās zem plīvuriem tumšiem

bet ziemu- zem segas, blakus ledainai nāvei

Pēdējās pieķeras cieši pie jumtiem

lai paliktu par sātīgu barību sāpei

Vien pusdzīvi vēlāk vecās nomaina zaļās

tik cieši klāt kokam, un baidās tās pazust

Vēlāk tās ieriebj, un nav vairs tām daļas

vai esi tu laimīgs, vai paguvis sagurt

Tās aizbēg no jauna, atstājot riekšavu ilgu

jo vēlas no jauna tās mīlētas būt

Es sabrūku atkal, nav atmiņu siltu

ļaunu arī, vien nakts man sveicienus sūta

 

Asaru zupa

Atveru recepšu grāmatu senu

skatienu uz priekšu tik dzenu

apstājas tas kā uzgājis balvu:

„Uzvāra ūdeni, iemet asara galvu

dārzeņus iesviež kaut kādus”

Un apjūku, ieraugot vārdus šādus

Nav recepte īsta, man cita ir;

tā sāpīga, prieku no manis šķir

un smeldzīgi patiesa, kā uguns un ledus

tā gaidoša vienmēr, mūžīga un nedus

Bet nē, tā nevar- atklāt to visiem, kas smaida

kam bēdu jau gana un tik laimi gaida

Un es paturu to tik sev vienai-

lai asaru zupa kūpētu katlā ik dienai

 

Rauda

Ūdens pilns asarām, skumju

puiku muļķībām dumju

zudušu dvēseļu, kas radušas galu

un siržu, iemīlējušas salu

Kur gaisā aizmirstas žēlabas, raudas

Tai vietā, kur virmo aizmirstas gaudas

Garām aizpeld vientuļa rauda

Un tomēr tik vārds vien tai tik skaudrs-

Garā tā lepna kā laurs

Aizpeld tā projām, es palieku

Un ūdens mieru es satriecu

 

Diāna Miķelsone (12.b)

 Vārdu-gramma "Līksma"

Laipna

Īgnajā, tomēr

Kūtrajā

Sabiedrībā.

Mirklis

Atveldzes!

 

 Madara Dārzniece (8.b)

Mehāniskā sirds

Tu padari mani mehānisku un brīvu,

 bez prāta un mežonīgu.

Dzīvu...

Tādu kā tu...

Ar motoru sirdī, ar rūkoņu ausīs

Un benzīnu asiņu vietā,

Kas pulsē un plūst manās vēnās.

Ar tonētiem stikliem kā masku, kas paslēpj īsto braucēju.

Ar pareizo atslēgu,

Lai ieslēgtu dzinēju.

Ar instrukciju kabatā

Un firmas zīmi kaklā.

Ar sudrabotiem karekļiem

Un mākslīgo apdari.

Brīvu, graujošu un ar ātrumu sirdī...

 

***

Bieži vien labāk ir sapņot nevis piedzīvot to pa īstam.

Bieži vien labāk ir melot nevis uzklausīt patiesību.

Bieži vien labāk ir klausīties nevis runāt, čukstēt nevis kliegt, bēgt nevis cīnīties.

Bieži vien labāk ir mirt nevis dzīvot...

 

Plenērs Talsu pilskalnā